Ne velti mana mamma visu manu apzināto mūžu pa jokam ir teikusi- laid pozitīvos burbuļus, tad viss būs labi. Atceros, bērnībā ampelējoties smējāmies, ka tagad jāpasēž un jāpaburbuļo. Un skat, paiet gadi un to pašu lasu gudrās grāmatās un klausos semināros. Un atgādinu sev, ka vairāk jāklausa mamma :)
Bet doma visam viena un tā pati- mēs katrs pats veidojam savu likteni un ittin visus apstākļus, kas ar mums notiek. Neapzināti, kaut kad senākā vai ne tik senā pagātnē mēs esam veikuši pasūtījumu un tas kādā brīdī mūs noķer un piepildās. Ne tikai labie sūtījumi, bet arī ne tik feinie. Un visgrūtāk ir pieņemt to, ka ja mūs kāds abižo, pasaka ko nevēlamu, vai arī mēs paši sataisām ziepes un pēc tam domājam, kā tas vispār varēja notikt- arī to mēs neviļus esam pasūtījuši, palaižot ēterā ne tik patīkamās domas.
Kādu brīdi atpakaļ lasīju grāmatu "Noticēt sev", kurā Visums ir aprakstīts kā liela datorprogramma. Pavisam vienkāršojot, secinājums ir tāds, ka mēs katrs ar savu domu spēku esam iekodējuši sevi vai arī ļāvušies, lai kāds uzraksta mūsu dzīves kodu. Lai arī izklausās diezgan fatāli, labā ziņa ir tāda, ka mēs katrs pats arī varam ieprogrammēt to, lai ar mums notiek visfeinākās lietas. Ir jātic no visas sirds, jāmaina sava domāšana un lietas aizies. Par to pašu runā "Secret", Džo Vitāle, Robins Šarma, arī mūsu pašu foršās meitenes Inese Prisjolkova, Inta Blūma, Dzīves Mākslas Akadēmijas lektorītes u.c.pozitīvie cilvēki.
Lai kā negribētos atzīt, negatīvi un kašķīgi domāt ir vieglāk. Ņemot vērā apkārt esošo negatīvo informāciju, nav diži jāpiepūlas, lai iekristu lielākā vai mazākā panikas grāvī. Daudz grūtāk ir piebremzēt ikdienas skrējienu, ieklausīties sevī, apslāpēt to troksni galvā, kas rodas brīdī, kad saki sev:"tagad nedomā neko" un sākt domāt riktīgi pozitīvi. Nu tā forši un krāsaini. Ir jāpieliek pūles, lai nesaķertu kreņķi brīdī, kad kāds uzburkšķ, kaķis kārtējo reizi saplēš tualetes papīra rulli, bebītis ir dusmīgs un nav nomierināms vai arī kāds tuvinieks "vienkārši mani nesaprot". Tāpēc, ka tajā brīdī ir jāuzņemas atbildība un jāatzīst- mīļā, es pati šo situāciju kaut kad esmu uzsūtījusi. un Visums jau nesaprot, vai Tu pajokoji, domāji, ka Tu to nemazām negribi vai arī, ka tas tāds joks vien bija. Pasūtīji un dabūji. Paciņa nosūtīta. Punkts.
Labā ziņa ir tā, ka mēs esam brīvas gribas būtnes. Mēs varam darīt visu, ko vēlamies. Ja ne fiziski tagad un uzreiz, tad sapņos gan. Mēs varam izsapņot, izjust un izgaršot sākumā sirdī. Un audzēt to superīgo labsajūtas izjūtu līdz brīdim, kad tā mūs pārņem tik ļoti un tik dzīvi, ka nav cita varianta kā vien tam piepildīties dzīvē. Mūsu varēšanai nav griestu. Vien tie, ko mums uzliek mūsu prāts. Tādēļ vēl aizvien pagarinu prāta atvaļinājumu un turpinu dzīvot ar sirdi. Un šodien plānotājā ierakstu tikai vienu darbiņu- mazliet pasapņot :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru