Bet šķiet, ka sarunu vērta es esmu gan. Tā. Nepareizs formulējums :) Protams, ka es esmu sarunu vērta! Un tāpēc mani uzrunā caur sarunām ar līdzcilvēkiem, ar rakstiem, ar komentāriem. Ar visu to, kas manu saprātu notur vietā, bet tomēr iekustina domāšanu. Šoreiz par sievišķību. Jā, jā, atkal :)
Ir sajūta, ka šobrīd sabiedriskā domāšana par šo tēmu šļūc no viena grāvja otrā. Viena fronte mācās visu par sievišķību kā īpašību, ko mēs esam pazaudējuši kaut kad ap bērnudārza noslēguma pasākumu un 1.klases 1.semestra beigām. Tā ir tā vieglā, gaisīgā būtne, kas ir tik mīļa, tik paļāvīga, tāda, kuru gribas saudzēt un lolot. Tāda, kura var stundām gozēties pie spoguļa, pucēties, jo tā gribas, nevis vajag. Kurai vajag tādas kurpītes un ne citas un tāda, kura var mīļi piecirst kājiņu, ja viņai liek nest kaut ko pārāk smagu. Tāda, kādu mūs, protams, mazliet pieaugušākā veidolā, vēlas redzēt mūsu mīļotais cilvēks.
Un otra fronte skrien kopā ar vilkiem. Tāda savvaļīga, mežonīga, negrib pakļauties sabiedrības spiedienam par pārmērīgo pucēšanos*. Nu un kas tad ir pareizais un kurā grāvī lekt iekšā?
(Atkāpe pa vidu par to, kas mani atrada ar raksta palīdzību. Es zinu, ka Baibai Kranātei ir sava jogas studija, kura, turklāt, atrodas ļoti netālu no manām mājām un pat ēkā, kur reiz es mēnesi strādāju. Gana liela sakritība, lai es tur kaut reizi būtu degunu pasildījusi. Bet nē, es tur neesmu bijusi un neko vairāk arī par studiju nezinu. Bet tā nu lūk vakardien nezin kādu apstākļu rezultātā nonāku līdz Baibas dienasgrāmatai un tur tik forši aprakstīts šis laiks tieši no šī skatu punkta- sava sievišķā/ vīrišķā "es" atrašana un pieņemšana. Nepārstāstīšu, kas tur īsti bija, labāk izlasi to pati te :) )
Šomēnes arī žurnāli lutina ar foršu domvielu- gan "Santa", gan "Shape" ir divas burvīgas grupu (pie tam abas) intervijas ar kolosālām sievietēm. Tēmas it kā dažādas, bet tomēr tik līdzīgas- sieviete, sievišķība, seksualitāte un sekss. Un, jā, arī Martas Kukarānes intervija "Shape" ir tiiiik apēdama. Man ļoti patika. Es tik ļoti ieraudzīju viņas teiktajā sevi pirms pāris gadiem! Bet tagad esmu cita es. Absolūti citām šķautnēm un uztveri. Es drīzāk teiktu, ka tās asās šķautnes ir noapaļojušās un kļuvušas krietni vien pūkainākas.
Es esmu pacifiste pēc dabas- man patīk un man vajag mieru, tāpēc es neiešu aizstāvēt vienu no virzieniem. Bet es esmu noformulējusi pati sev, ko man nozīmē sievišķība un kā es jūtos tajā labi. Tas gan nenozīmē, ka esmu ļoti zinoša šajā jomā. Zinātkāra gan :) Un tāpēc es uzsūcu visu kā pirmklasnieks un priecājos par katru panākumu šajā jomā. Dažas pieturaszīmes no manis:
# Man sievišķība tomēr nozīmē maigumu un paļāvību. Arī pakļāvību, bet tik tālu, lai es justos komfortā un labi. Es ticu, ka mēs vēl aizvien, pat ja tik dziļi, ka mazliet jāpameklē, esam maigais dzimums. Mēs alkstam būt "za mužem"- aiz vīra, viņa azotē un gādībā
# Sievišķība man arī nozīmē skaistumu. Skaistums nav kaut kas šablonisks un viendabīgs. Nē. Tas ir skaistums dažādībā, variācijās, krāsās. Bet tas ir arī vizuālais, garīgais un emocionālais baudījums gan manam vīrietim, gan man pašai. Es neuzskatu, ka mums visām ir jāseko sabiedrības uzliktajām prasībām- jāsver tik, jābūt gariem nagiem, matiem un jāvelk tas vai šitas. Mums ir jājūtas skaistām no visas sirds, tad arī citām tādas šķitīsim
# Sievišķība man nozīmē arī kaisli un mežonīgumu. Seksualitāti tādā rosinošā, modinošā, briedinošā mērogā. Mīlējoties izstrādājas tik daudz pozitīvas enerģijas, ka ar tās palīdzību var gan radīt bērniņu, gan rosināt vīrieti sasniegt visā dzīvē vēl neredzētus augstumus un.. gūt baudu. Jo arī tā ir viena no sievišķības priekšrocība- gūt baudu it visā, ko vien mēs darām. Seksualitātes piesātināti mirkļī ir tas īstais brīdis, kad laist tos savus iekšējos vilkus izskrieties :)
Pēdējās dienās aizvien vairāk domāju par seksualitāti tādā dziļākā izpratnē, kā rosinošo spēku, kā kaut ko mūsu katra zemapziņā mītošu mītisko tēlu. Un saprotu, ka es nemaz nezinu, kas viņš ir un kur īsti mīt. Un jo vairāk es par to domāju, jo lielākas aizdomas mani māc, ka ļoti daudziem no mums ir tieši tā pat. Mēs neesam izpētījuši sevi, savas tieksmes un baudas avotus, savu slēpto potenciālu. Jo visu laiku no muguras velkas postpadomju domāšana, ka tā nepienākas, tas nav ētiski un morāli pieņemami. Bet man arī liekas, ka jo cilvēki būs apmierinātāki ar sevi, jo mierīgāka, drošāka, skaistāka un foršāka pasaule būs. Vairs neriesim viens uz otru kā vilki un vilcenes, bet murrāsim kā dīvāna runči, kuri reizēm, tādos jaukos un foršos mirkļos pārvēršas par lunkaniem leopardiem :)
Un ko par to domā TU ;)?
Tādas lūk pārdomas šim rītam :)
Lai nerātna nedēļas nogale :*
*ai nejaukais "ES" ņēmis virsroku un neviļus aizvainojis kādu, kuram grāmata "Sievietes, kuras skrien ar vilkiem" ir ļoti mīļa. Tāpēc nejaucības šoreiz paliks tiem, kuri paspēja izlasīt.
Savukārt es šo grāmatu neesmu lasījusi un man šīs nosaukums šoreiz saistās tikai un vienīgi ar augstāk minētajiem rakstiem. Un katrs jau mēs izlasām to, kas mūs tai brīdī satrauc, vienalga vai runājam par galējībām vai pilnīgi pretējām lietām...arī es pati, un diezgan bieži.
Tāpēc nepiesarņosim prātu, labāk sabučosimies un lai dzīvo miers un saticība :)
P.s. mana mācība šodien- ja gribi dzirdēt viedokli, esi gatavs par to pastāvēt. Man vēl jāmācās ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru