Būt brīvam

Teju katru vakaru ejot gulēt, man ir savs mazais rituāls- maza pateicības lūgšana savējiem par pavadīto dienu. Un visfeinākais tajā visā ir tas, ka lai kāda arī būtu diena- pat ja ne pārāk forša, šķietami tukša vai kā citādi nav gājusi pie sirds- absolūti vienmēr ir kaut viena maza lietiņa par ko būt pateicīgai tieši šodien.

Un vakardien to pateicību bija tik daudz, tik fantastiskas, tik superīgas un, šķietami, tik ļoti ikdienišķas un ierastas, ka es ar katru šūniņu sapratu, cik viss ir superīgi forši un, ka pilnīgi neviens man neiestāstīs pretējo.

Aizvakar, braucot no viesībām, kurās viss nebija tik ārēji forši kā gribētos (bet, kas man lika saprast, cik ļoti forši viss ir mūsu ģimenē), vīram atzinos- es labāk izskatīšos ne tik gudra kā pārējie, varbūt man nebūs ko piebilst par to vai citu sabiedrībā diskutējamu tēmu, bet es izvēlos būt laimīga. Es aizvien biežāk pārgriežu TV vai radio, ja skan ziņas, es nelasu interneta portālus, Facebook es ritinu garām negatīvos ierakstus un vispār aizvien retāk to izmantoju. Jo tas vienkārši piesārņo manu ēteru.

Patiesībā tā dzīvoju jau veselu nedēļu un 2 dienas. Paldies mīļajiem, kuri aizveda mūs uz Zīmju Centru un lika paskatīties uz lietām citādāk. Un zini? Šo laika sprīdi laiks rit lēnāk. Pēkšņi es paspēju izdarīt, sajust, redzēt, dzirdēt un uzzināt vairāk. Un, pats galvenais- tieši to, kas ir svarīgs man un maniem mīļajiem. Laimīga :)

Bet es vēl aizvien atzīstu, ka man ir vidēja smaguma atkarība no telefona- es to bakstu un spaidu vietā un nevietā. Es čekoju e-pastu, facebook un Instagram. Jo kaut kur vēl aizvien gruzd sajūta, ka kaut ko varu palaist garām. Ir labi, ka apzinos, ka tā es nevis palaižu kaut ko garām, bet tieši bakstoties es palaižu garām īsto dzīvi. Ja dienas vidū pastaigāsi pa ielām un pavērosi cilvēkus, ievērosi, ka 70% skatās savos telefonos. Riktīgi zombiji. Tas vien par %10 motivē samazināt to laiku, ko es pati pavadu skatoties savā tālrunī. Mans iekšējais mērķis ir izmantot telefonu brīžos, kad tas zvana vai arī ir iepīkstējies vismaz reizes 7. Un palikt sociāli neaktīvai i-vidē, bet aktivizēties tieši klātienē. Nu kaut kā tā.

Rezumējot visu augstāk minēto- patiesībā tā ir cieņas izrādīšana sev un saviem mīļajiem. Jo nekas mūs nevada/ neierobežo vairāk, kā atkarība no kaut kā. Un nav jau būtiski, vai tas ir alkohols, cigarete, ēdiens, internets vai būšana sociāli aktīvam elektroniskajā vidē. Lai dzīvo skaidra galva un dzīvas attiecības:)

Priekā!