3.diena- pilnmēness tuvojas..

Svārki svārki svārki :) viss notiek, nekādu atkāpju. Arī sportojot bikses kā legingi un tunika pāri. Jāatzīst, ka dzīvojoties mājās ar mazo, šāda akcija nav tik interesanta, cik tā būtu, ejot uz darbu. Protams, protams, var jau ģērbties kā vien tīk, taču jāatzīst- ja pa dienu nav kas ieplānots un nav, kurš novērtē (vismaz nemāk pagaidām izteikt komplimentus), ir mazāk iedvesmas posties un mainīt tērpus.

Jep, jau pirmajā rindkopā jūtams sašļukums dūšā. Bet tas ir normāli. Vismaz man un pirms pilnmēneša. Vai nu tas tiešām ietekmē, vai vismaz man ir iemesls kādu vainot un kārtīgi izpūčoties.

Šodien pārdomas par dzīvi. Atziņa nr.1- ja Tevi sāk kaut kas kaitināt, lien laukā neiecietība vai dusma uz kādu, vispirms ir jāpaskatās spogulī un jāsaprot, vai es šobrīd esmu mierā ar sevi? Visdrīzāk, atbilde būs noliedzoša. Kaut kas, šajā brīdī, vietā un laikā, tieši manī pašā, nepas kopā. Man šķiet, ka tā ir mana vēlme zināt, kas notiks uz priekšu Tieši šobrīd- ko es darīšu pēc BKA beigām? Kā man sevi attīstīt šobrīd? Kā nepazaudēt sevi un atrast to nodarbi, kas liek dziedāt dvēselei?

Šīs domas pēdējās dienas kuļas pa galvu kā dullas. Jau apnikušas kā veca plate un sāku krist uz nerviem ne vien pati sev, bet arī visiem, kuri mani pēdējā laikā ir sastapuši un pavaicājuši- nu kā tad Tev iet. Un aizvēlās tas viss pēc kolēģes jautājuma- vai esi gatava atgriezties? Un tas tak pavisam drīz, vai ne? Jā... ļoti drīz. Patiesībā esmu nonākusi otrā ierakumu pusē :) Agrāk man šķita, ka pēc bērna piedzimšanas, vēlākais pēc gada būšu atpakaļ pie ofisa galda. Bet kad patiesi kļūsti par mammu, sajūtas mainās tukstoškārt. Pirmkārt- kur, visiem dienas darbiem pa vidu, ielikt arī darbu ofisā?! Smieklīgi, bet tā ir. Diena paiet virpuļu virpuļos, kā visu varēs uzspēt? Un, otrkārt- kā tādu mazu pelīti var atstāt svešam cilvēkam? Nu kā?! To nesapratīs neviens, kuram sava bebuka vēl nav. Draudzene gan mierina, ka mazajam pieaugot, uz to 1,5 gadu vēlme atgriezties darba vietā aug ģeometriskā progresijā. Uh, I hope so..

Es pati nesaprotu, kādēļ šādas domas maļas pa galvu teju jau no mazuļa piedzimšanas brīža, kad parādījās brīvāks laiks domāt? Kādēļ es nevaru būt kā visas cita mammas, kuras šo atvaļinājuma laiku bauda un nedomā par tādām lietām, kā atgriešanās darba vietā? Manas smadzenes griežas un štuko noonstopā. Un dzen mani pašu izmisumā.

Man patīk Ineses Prisjolkovas salīdzinājums, ka tādos skrējiena mirkļos mūsu dzīve pārvēršas par tādu spēļu vilciņu- Tu it kā esi pieķēries ārējai maliņai un griezies tādā hiperātrumā pa apli un neko neredzi un viss zib un ņirb līdz paliek slikta dūša. Tad nu mūsu lielais uzdevums ir atgūt cetru sevī un kļūt par šī vilciņa asi- lai tie dzīves notikumi brāžas garām, bet Tu, stiprs un nelokāms savā pārliecībā, paliec uz vietas un baudi mirkli. Mhm, tā man diktam gribās.

Viss, pietiek pīkstēt. Palaižu sliktās domas prom un atbrīvoju vietu visam labajam, kas mani gaida šovakar, rīt, parīt un visu man turpmāko dzīvi. Un kāpēc lai mana (un varbūt arī Tava) Laimes terapija nesāktos tieši tagad ;)?!