Pirmā apzinātā sevis bremzēšana notika 6dien, kad no rīta bija norunāta tikšanās un es gāju tik ātrā solī, ka sāka durt pakrūtē. Pateicu sev- viss, mīļā, tās 5 minūtes neko neizšķirs, ej lēnāk. Un nudien- atnācu ar nokavēšanos. Bet par to man pateica paldies un vēl piemetināja, ka nākamreiz droši varu pakavētie vēl minūtes piecas. Mana agrākā es nesās ar putām uz lūpām un tad slapju muguru un ar mazu aizdusu no skriešanas dusmojās, ja pretējā puse kavējās. Jo redz, es tak paspēju un tas nekas, ka pusdzīva :)
Šodien man bija tā iespēja noklausīties radio interviju ar Līgu Andžāni un Inesi Prisjolkovu. Par sievišķajām enerģijām un dzīves izgaršošanu (esmu sākusi tam likt vienādības zīmi). Lietas dzirdētas, bet šajās meitenēs ir bauda klausīties. Taču interesantākais bija ne jau viņu teiktajā, bet klausītāju atgriezeniskajā saitē un pašā raidījuma moderatorē. Neviļus teiktais tika pagriezts kā cīņa un konkurenca starp dzimumiem. Lai gan runa bija par dzīves smalkajām matērijām un enerģijām, par to, kā dzīvot harmonijā pārī.
Kāda kundze piezvanīja manāmi satraukusies, ka šāda raidījuma tēma kā tāda ir nepareiza un kurina naidu starp dzimumiem, kā arī apspiež sievietes un liek tām būt mākslīgi naivām un izklaidīgām. Sākumā aizsvilos un pati gribēju sniegties pēc klausules, lai pierādītu pretējo, kā arī pateiktu, lai tak sieviete ieklausās par ko ir runa. Bet tad sapratu- mēs dzirdam to, ko gribam vai arī esam pieraduši dzirdēt. Nevis paša teiktā domu.
Agrākā es arī aizsvilās, ja tika teikts, ka sieviete nevar sasniegt ko viņa pati vēlas vai arī par visām varītēm gribēja sasniegt tādus pat sportiskos rezultātus kā vīrietis. Kaut ar asinīm pa degunu, bet tos 100 kg ar kājām trenažierī spiedīs. Spieda. Visus 100. Un sabeidza muguru :)
Un tad kaut kas mainījās. Iespējams vainīgi ir Aleksandra Mantesa skaistie vārdi- mīļās sievietes, kādēļ jūs vēlaties būt vienlīdzīgas ar vīriešiem? Jūs taču jau esat vismaz galvas tiesu pārākas :) Tagadējā es vēlas apgūt sievišķo enerģiju plūdumu un plaukt sava vīrieša enerģijā. Tagadējā es rāmi turpināja gludināt ar tauriņiem un rozēm klāto gultasveļu un iekārtot savu guļamistabu tā, lai tajā būtu patīkami un veldzējoši atrasties. Ar baudu, ar kaifu, pasmaidot par vēl kaut kur dziļumā spiedzošo ego, ka es varu viņiem visiem savu taisnību pierādīt. Bet vai vajag? Nē, lai mana enerģija paliek man un manai ģimenei. Lai cīnās tie, kam vēl savas ego cīņas palikušas. Jo tikai tā var rast ceļu pie savas sievišķības- caur diskusijām, sevis sadzirdēšanu un uzklausīšanu.
Lai šis ceļš rāms un skaists :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru