Centrs sevī.. vai arī kaut kur citur

Pēdējo gadu laikā daudz dzirdētas frāzes par tēmu "centrs sevī", "sevis apzināšanos", "būt šeit un tagad sajūtu". Būtībā tie visi apzīmē vienu un to pašu- daļēji meditatīvu stāvokli, kad esi ar visu savu pilnu apziņu šeit.
Kurš no mums nezina to sajūtu, kad centies koncentrēties uz ko vienu, vai arī vispār uz neko, bet tā vietā domu plūsma atgādina Losandželosas centrālo viaduktu ar 5 joslām katrā virzienā. Un trakākais tajā visā- jo vairāk centies nedomāt, jo vairāk ātrplūsmas joslu pievienojas. Un- jo mierīgākas domas centies domāt, jo fatālāks galarezultāts tiek uzburts. Un paskat tik, pie vienas no izbrauktuvēm jau klauvējas nekas cits, kā veģetatīvā distonija.
Vakardien ģimenes burziņa laikā pārrunājām, kādas izjūtas pārņēma, kad sākās Ukrainas krīze. Visiem līdzīgas- esam gatavi kravāt somas un doties kaut kur tālu tālu, lai pasargātu savas ģimenes. Bailes, nestabilitāte, nedrošība. Arī- atkarība no medijiem, jo neapzināti visi "sēdējām" ziņu portālos- gan latviešu, gan krievu, gan britu un arī amerikāņu. Baisi.
Laiks iet un, paldies Dieviņam, nekas būtiski mūsu platuma grādos nav mainījos, un, ar Dieviņa labvēlību- arī nemainīsies. Esam tepat. Visi kopā, drošībā, siltumā, paēduši. Taču informatīvā telpa ar katru dienu kļūst aizvien tumšāka un drūmāka. Smējāmies, ka nu jau pat tādas ziņas kā "Latvijā sācies skaistais peoniju ziedēšanas laiks" tiek pasniegts tādā tonī, itkā kāds būtu nomiris. Atverot ziņu portālus, acīs lec ziņas, ka kaut kas  nelāgs noticis. Un ja nav tepat, tad lasītājs noteikti tiks painformēts, ka kaut kur Indijā vai Jakutijā kāds ir noslīcis, paklupis vai noticis vēl kas nelāgs. Tikai lieta jau tāda, ka uz pasaules ir teju 7 miljardi cilvēku un neizbēgami kāds katru mirkli aiziet bojā. Bet piedzimst arī! Vai arī izdara ko jauku un aizkustinošu. Taču par to mediji nesteidz runāt. Interesanti, kādēļ ir tik svarīgi turēt cilvēkus bailēs un šausmās? Iespējams, tad kļūstam vieglāk vadāmāki un ar mums ir vieglāk manipulēt. Taču, iespējams, ar šādu ziņu palīdzību tiek novērsta uzmanība no kādām būtiskākām lietām.
Skumji, taču arī Facebook pēdējā laikā ir pilns ar negatīviem postiem. Zinu, ka ir jābūt informētai par aktualitātēm, jāpalīdz līdzcilvēkiem un vājākajiem. Taču, manuprāt, arī tāda akla šērošana un laikošana ir tāda kā sirdsapziņas nopulēšana- redz, es arī esmu labs, es arī dalījos. Tā ir sava veida līdzatkarība, kad izlaižam šo sāpi caur sevi, vēl arī pārrunājam draugu lokā un, būtībā, sējam šo negatīvo sajūtu tālāk. Un atkal pazaudējam centru sevī un aiziet negatīvā spirāle, kas galu galā noved pie rezultāta, ka "viss ir slikti"..
Ko tad darīt? Kā nu būt? Būt mazliet egoistam un sākt ar sevi. Sākt ar domu un darbu tīrību sevī, ienest to savā ģimenē un draugu lokā. Nekrist propagandas tīklos, necilāt pagātni un neturēt naidu. Nebakstīt telefonu, bet samīļot savu ģimeni. Neskatīties televīziju, bet pārrunāt nākotnes plānus ar savu mīļoto. Akli nepakļauties kaut kādam viedoklim, bet būvēt savas personīgās sapņu pilis. Netērēt laiku sociālajos tīklos, bet satikties ar draugiem. Nezaudēt laimes sajūtu darbā, tā vietā ieguldīt sirdi hobijā.
Man tas būs grūtākais šīsvasaras uzdevums. Jo ir tik viegli un ierasti atvērt sociālos tīklus un ziņu portālus un "noslīkt" bēdās. Bet es tomēr izvēlos peldēties prieka ūdeņos un sauļoties laimībā. Lai izdodas arī Tev! Jo laimes sajūta ir katra paša izvēle. Priekā!

P.s. savu apņemšanos sāku ar ziņu portālu īsceļu izdzēšanu datorā un telefonā. Aiziet!

Paldies manai superīgajai Līvai par šo bildi :)