Vēl aizvien pārliecinos, ka šis mēnesis man ir svētīgs. Tik ļoti daudz pārdomu un rosinošu procesu norit manī pašā. Es burtiskā nozīmē dibinu attiecības pati ar sevi. Beidzot!! Viena no iezīmēm, ko esmu ievērojusi- man nepatīk kategorisms. Šis ir publisks svārku nēsāšanas mēnesis, kam ir atvēlēta arī publiskā lapa sociālajos tīklos. Tad nu dāmas stāsta kā nu kurai iet, kādi svārki kurai mājās- feini un iedvesmojoši :) taču blakus tam parādās arī komentāri par to, ka citi atsakās sportot, vai arī izvēlas speciālus sporta tērpus ar svārku daļu. Vēl citas saka, ka legingi neskaitās vai arī, ja ir bijis jāuzvelk bikses, jutušās slikti, vai arī kā nododot šo kustību. Agrāk es justos līdzīgi un teiktu, ka atsakos no šīm aktivitatēm un dzīvotu atkal biksēs, jo nesanāk viss par 100%. Taču šoreiz kategoriskums ir pazudis un man nesagādā problēmas iekāpt biksēs vai arī sportot. Un tad atkal uzvilkt svārkus un lidināties tālāk savas sievišķības meklējumos.
Reizēm sarunas ir feinas nevis pašu sarunu dēļ, bet gan jautājumu, kuri to laikā parādās. Šodien draudzenīte man pavaicāja- kā Tu tiec galā ar kreņķiem un stresu. Apmulsu. Pat nevis tāpēc, ka man nav receptes, bet gan tāpēc, ka pēdējā laikā esmu diezgan nomāktā omā. Un tam nav nekāda redzama iemesla. Rokos sevī, daud ko pārdomāju un pārcilāju, pārskatu savas vērtības, domāju par to, ko patiesi vēlos dzīvē darīt. Un pāri tam iet tāda rūpītes kārtiņa. Bet nevajag. Vajag tā vieglāk, gaisīgāk, jutekliskāk, baudpilnāk, kaifīgāk :)
Te nu nonāku pie vēl kādas atziņas, kas šajā laikā izkristalizējusies. Man ir viena dzīve. Viena pati, tieši šobrīd. Nevis vakar un nevis rīt. Bet tagad. Kā pavadīšu šodienu, tā iesāksies mana rītdiena. Ar esību un apziņu- šeit un tagad. Tāpēc es atļaujos teikt- esmu visskaistākā, gudrākā, feinākā Renāte pasaulē. Jo viena un unikāla. Īpaša. Arī Tu esi vislabākā, skaistākā, feinākā un gudrākā Tu. Jo vienīgā, un īpašā, unikālā Tu! Laba sajūta to apzinoties, vai ne? :)
Tā mēs nonākam pie trešās atziņas- nevieniem rāmjiem, normām, ierobežojumiem nav varas pār mums (likuma ietvaros, protams :) ). Kurš teicis, ka nevaru vilkt tik garus/ īsus/ košus svārkus? Kurš teicis, ka šāds matu griezums man nepiestāv, ja man pašai ļoti tīk? Ja man, vissuperīgākajai Renātei pasaulē tas patīk un iet roku rokā ar manu pārliecību un sirdsmieru- neviens man nevar pateikt, ka tā nav pareizi. Visas normas un ierobežojumi ir kāda izdomājums. Tad kādēļ man jāklausa kāds cits, nevis sevi pašu? Un te jautājums man pašai- kā aizvērt acis un ausis citu viedokļa priekšā? Kā neļaut savai pārliecībai locīties kā priedei vējā un palikt uzticīgai sev pašai? Tie ir jautājumi, ar kuriem strādāt nākošās 22 dienas :)
Nobeigumā vēlos atgādināt kādu frāzi, par kuru rakstīju jau iepriekš- nevajag sevi lauzt. Tieši pretēji- ar sevi ir jāiepazīstas, jāizzina, jāiemīļo uun jāpieņem. Es sāku pieņemt, ka savā dziļākajā būtībā esmu vienpate, par spīti savai ārējai atvērtībai. Un tas nav ne labi, ne slikti. Tas ir fakts, kas jāpieņem. Man ir sava "fiška" un man nevienam nav jāizpatīk. Tāpat kā Tev ;) Man šķiet, ja mēs katrs pieņemtu un iemīlēu sevi, pasaule kļūtu daudz labāka. Nebūtu agresijas, neapmierinātības, naida un baiļu. Izprotot savu unikalitāti, kļūtu daudz vieglāk pieņemt otru, Ticu, ka reiz tā arī būs. Bet katram jāsāk ar sevi pašu. Tieši tagad :)
Lai gaiši un mierīgi :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru