Visu pirmām kārtām jāatceras, ka dusmas un aizvainojums rodas brīdī, kad kāds vai kāda situācija neatbilst mūsu gaidām un ekspektācijām. Kad ir izdarīts pretējais vai ne tā, kā mēs vēlējāmies. Nereti tie ir brīži, kad neesam mierā ar sevi un kaut kas sevī pašā urda un neliek mieru. Man tā ir. Un tieši šobrīd tā ir. Manī atkal ir pamodies nemiers, kuru apsedlot vēl nav izdevies, tādēļ šobrīd esmu uzmetusi lūpu uz visu Pasauli un arī rakstās sākotnēji tik grūti.
Man šķiet, ka pirmais solis pretim uzvarai ir apzināšanās. Ka tieši šobrīd esmu nemierā. Un spēja ieskatīties sevī un saprast- vai tiešām otrs mani ir padarījis nelaimīgu vai arī es šobrīd turpinu darīt nelaimīgu sevi un arī cilbēkus sev apkārt? Un- kādēļ tā ir noticis, kas ir patiesais iemesls?
Otrais solis ir visiem spēkiem censties nolaist tvaiku- fiziski izlādēt uzkrājušos spriedzi. Tā var būt mājas kārtošana un tīrīšana, tā var būt sporta nodarbība (atceros, kad manam tētim atkārtoti atklāja vēzi, es aizgāju uz sporta zāli un šausmīgi raudāju kamēr vingroju. Skats droši vien nebija pārāk jauks. Bet tas man palīdzēja tik ļoti ļoti, ka tajā brīdī es izlādēju visas skumjas un bēdas vēl uz priekšu. Es varēju saņemties un dzīvot tālāk ). Tā var būt arī pastaiga vai kaut vai spilvena klapēšana vai arī trauku plēšana (esmu tikai vienu reizi apzināti kaut ko saplēsusi- tā bija pūces krājkase, ļoti simboliska tam brīdim. Un man pietika ar vienu - tinkš! - lai sajustu tik milzīgu atvieglojumu, it kā būtu sasprādzis kāds sen sasāpējis augonis. Pamēģini, kas ir tavējais un- uz priekšu! galvenais, ka jūties atvieglota un laimīga.
Trešais solis, kas man palīdz brīžos, kad uz kādu ir sakrājies milzīgs aizvainojums un nepalīdz nekas no piedošanas mācības teorijas, ir vēstule. Es rakstu lielu, garu, atklātu vēstuli tam cilvēkam, pret kuru manī gruzd šīs ne pārāk labās sajūtas. Cenšos ietērpt vārdos vissīkākās nianses un tad..šo vēstuli sadedzinu. Uguns atbrīvo un vējš paņem visus pelnus kopā ar aizvainojumu sev līdzi. Fantastiski :)
Bet ja tas viss nelīdz un tomēr padusmoties uz savu vīrieti gribas, tad Fascinating Womanhood iesaka to darīt pēc iespējas meitenīgāk un mīlīgāk :) Kā jau rakstīju iepriekš, vīrieši mūs labprāt ceļ uz paaugstinājuma, apbrīno un lepojas ar mums. Un piekritīsi, ka ir grūti izjust tādas jaukas sajūtas pret ķērcošu fūriju. Tāpēc, lai kas arī notiktu, saglabā kaut kripatiņu savaldības, lai nesāktu bļaut. Vislabākā taktika ir pateikt- Tu mani sāpināji un es jūtos slikti tā dēļ. Viss. Neviens arguments nav gana spēcīgs, jo vīrietis to šā kā tā atspēkos. Mēs- sievietes, esam emociju būtnes. Viņi- vīrieši- argumentu un mērķtiecības iemiesojumi. Viss.
Tomēr, ja kašķis ir gadījies un esi vainīga- atzīsti to un atvainojies. Sportā ir teiciens- labākā aizsardzība ir uzbrukums. Jā, ja Tu spēlē sporta spēles, bet ne attiecībās ar savu mīļoto vīrieti un vispār attiecībās ar līdzcilvēkiem. Es agrāk aizstāvēju savu viedokli ar putām uz lūpām, arī tad, ja jutu, ka nu jau man vairs nav taisnība. Un tad notika kaut kāds klikšķis un man vieglāk bija pateikt- jā, man nav taisnība šajā jautājumā, atvaino. Pārsteidzošākais, ka tad otram cilvēkam vairs nav ko teikt, arī viņš nomierinās un jūs abi spējat rast kompromisu. Un visiem labs prāts :)
Tagad rakstu un saprotu, ka mana viena no galvas sakārtošanas metodēm ir arī rakstīšana. Rakstot šīs rindas jūtu, kā nomierinās satrakojušās domas un viss noskaidrojas. Tāpēc šodien novēlu- ieklausies sevī un atrodi to, kas Tev palīdz nomierināties un visu sakārtot pa plauktiņiem.
Lai izdodas :)
Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru