Jo tālāk lasu, jo vairāk apgūstu, jo grūtāk sokas rakstīšana. Un tajā pat laikā nelasās arī vairs tik raiti uz priekšu. Jo sākotnēji šķita- izlasīšu visu, apgūšu un aidā manas sievišķās viltības aiznesīs mani pretim kaut kam fantastiskam :) Lielos vilcienos tieši tā arī ir, taču viss apgūtas liek ļoti ļoti ieskatīties sevī un pajautāt sev pašai- vai tas viss harmonē ar manu šī brīža "Es"? Vai tas vispār man ir pieņemami un vai es vēlos mainīties? Un vai galu galā no malas tas neizklausās pēc, khm.. mazliet murgiem? Un redz, atkal ieslēdzas mans- bet ko par to teiks citi? Tāpēc slēdzu šo sajūtu laukā un rakstu tālāk :)) Jo esmu sev apsolījusi šo mazo eksperimentu iziet cauri un ieviest savā dzīvē vismaz uz brīdi. Un tad jau redzēs, kā man patiks pārmaiņas un vai būšu gatava turpināt. Bez liekas piepūles un piespiešanās :)
Ja visas 4 iepriekš nosauktās mācības jeb noslēpumi bija par to, kā mēs varētu likt justies mūsu mīļotajiem (īpašiem, mīlētiem, godātiem, dievinātiem), tad nākošās jau ir par to, kādas kvalitātes un īpašības būtu jāattīsta un jāatklāj mūsos pašās. Pirmā no tām- iekšējs rāmums un labestība.
Vismaz es esmu īsta emociju bumba. Reiz, runājot ar vīru, smējāmies, ka visos kopā būšanas gados, praktiski neviens mirklis nav bijis tāds, kad es būtu mierā ar visu, visiem un, galvenokārt- sevi. Ja nav par ko "cepties", es atradīšu par ko. Kolēģe ķiķināja, ka mans moto ir "panika, panika". Smieklīgi un reizē arī traģiski :) Apgrūtinoši ne tikai sev, bet arī maniem līdzcilvēkiem. Par šo tēmu sāku aizdomāties lasot Ineses Prisjolkovas grāmatas un arī apmeklējot seminārus- Inese ļoti daudz runā par iekšēju mieru un centru sevī- par patstāvīgas laimes sajūtas nostiprināšanu un paturēšanu. Un par to ir arī šis punkts grāmatā Fascinating Womanhood. Un, lai cik atkal dīvaini neliktos, par to arī bija vakardienas lekcija Dzīves Mākslas Akadēmijā (jā jā, un atkal viss satiekas :) )
Visas negatīvās emocijas un pārdzīvojumi rodas no tā, ka mēs nevaram kaut ko pieņemt. Vai nu tās būtu kāda cilvēa īpašības, kaut kāds apstākļu kopums, kurš liek justies slikti, varbūt mēs paši un mūsu neatrisinātās iekšējās problēmas ir tas, kas urda un neļauj iegūt to foršo, patstāvīgo un klātesošo laimes sajūtu. Tāpēc jābeidz vainot visi citi vai arī apstākļi mums apkārt un jāķeras vērsim pie ragiem. Tas ir- pie savu iekšējo nekārtību sakārtošana.
Es esmu cilvēks, kuru ir ļoti viegli izsist no līdzsvara- vai nu tas būtu kāds nejauks teikums, satraucošs telefona zvans vai ziņas. Es vienā acumirklī varu sadrūmt un neatgūt prieku vēl daudzas stundas. Un tad šķetināt šo situāciju vēl un vēlreiz un tā līdz sliktai dūšai. Es patiesi, no visas sirds vēlos tikt no tā vaļā. Un man šķiet, ka vakardien dzirdētais ir solis tuvāk tam.
Cieņa. Tā ir īpašība, kas izrādās- man trūkst. Satraucoties par to, ko teiks citi, es izrādu cieņas trūkumu pret šiem cilvēkiem. Es jaucos viņu darīšanās un mēģinu izmainīt viņu viedokli uz to pusi, uz kuru es pati vēlētos. Taču pareizā rīcība būtu- likties mierā, cienīt viņu viedokli un ļaut lietām notikt savu gaitu. Un- aizmirst par to un dzīvot savu dzīvi. Vai piemēram, man negaršo aknas. Bet kāds cits cilvēks tās burtiski dievina. Es cienīšu viņa izvēli ēst aknas, taču pati to nedarīšu. Un arī nesatraukšos par šo faktu. Piemēri smieklīgi, taču, ja tā padomā, cik tiešām šausmīgi daudz enerģijas mēs patērējam, cenšoties pierādīt kaut ko, nezin ko, saviem līdzcilvēkiem, kā arī ielīst viņu ādā un izmainīt viņu viedokli. Bet kam to vajag? Nevienam. Tāpēc mans pirmais solis pretim savam iekšējam mieram- es sākšu cienīt citu cilvēku viedokli un vienkārši nedarīšu tās lietas, kas man sagādā diskomfortu. Vēl piemērs no manas dzīves- atceros, kā mani tracināja kādas meitenes Instagram bildes. Nereti bubināju pie sevis- nu kā tā var, kāpēc jāpublisko savas bildes visādos pasākumos, rakursos un pat mazliet intīmā gaisotnē. Taču tagad es saprotu- tas taču ir mans ego, kas tur spirinās. Meitene ir riktīgi forša, bildes- skaistas. Tā nav mana darīšana, ka viņa tās publisko. Tikai un vienīgi es izrādu necieņu, par to domājot un rūcot par to.
Otra lieta, kas mums traucē laimei ir aizvainojumi un sāpes, ko esam nodarījuši citiem, ko citi ir nodarījuši mums, kā arī mērķi, kurus tā pa īstam neesam izvirzījuši un līdz ar to- arī sasnieguši. Te pieslēdzas grāmata ar 3 soļu darbībām:
1. Kā atbrīvoties no aizvainojuma, ko man ir nodarījuši citi.
Patiesībā tā ir tā pati piedošanas mācība, par ko runā gan Elvita Rudzāte, gan arī Lūle Vilma. Mācība par to, ka tikai un vienīgi no sirds piedodot un palaižot nepatīkamās atmiņas prom, mēs varam gūt iekšēju mieru. Lai to paveiktu, mums būs nepieciešama papīra lapa un rakstāmais.
Sākumā atbrīvojamies un ļaujam savam prātam norimt un sagatavoties meditācijai. Tad sadalam papīra lapu divās daļās un kreisajā malā uzrakstam savu vārdu. savukārt labajā- sava tēta, mammas, brāļu, citu cilvēku, kuriem vēlamies piedot- vārdus. Tālāk, zem sava vārda rakstām- Tieši tagad, šajā brīdī, es piedodu Tev (tā cilvēka vārds, kuram vēlamies piedot) tos pāridarījumus, kurus esi man nodarījis. Un labajā pusē uzrakstām situāciju, aizvainojumu, kas mums sāp. Šādā veidā pierakstām un atbrīvojam visas sāpes un aizvainojumus par visiem cilvēkiem, kuriem vien atceramies. Iespējams, tā būs viena lapa, iespējams- 20, taču svarīgi ir izrakstīt to visu laukā un patiešām piedot un palaist. Lai neuzkrājas nekādas sāpes un aizvainojumi.
2. Kā atbrīvot sevi no vainas apziņas par manis nodarītajiem izvainojumiem citiem.
Tieši tādā pat veidā atbrīvojam savu sirdsapziņu no tiem nelāgajiem darbiem, ko esam nodarījuši citiem. Ņemam papīra lapu un rakstāmo, sadalām lapu divās daļās. Virsraksta vietā rakstām- Es (savs vārds) savas dzīves laikā esmu aizvainojis un nodarījis pāri šiem cilvēkiem: Un kreisajā pusē rakstām visu to cilvēku vārdus, kuriem vēlamies lūgt piedošanu, savukārt labajā pusē- īsi pierakstām, par ko. Ja neatceries cilvēka vārdu, vari pierakstīt kādu pazīmi, pēc kuras viņu atcerēsies. Kad esi pierakstījis visus, lapas apakšā lieliem burtiem raksti: Es (vārds) ļoti nožēloju visu, ko esmu nodarījusi šiem cilvēkiem. No šī brīža es būšu īpaši laipna un iejūtīga pret šiem cilvēkiem un savu iespēju robežās izturēšos pret visiem tā, kā liek mana sirdsapziņa.
3. Kā pārprogrammēt savu domāšanu pozitīvā virzienā.
Kad esam atbrīvojušas galvu no sliktajām emocijām, to vietā nepieciešams pievienot ko citu- daudz pozitīvāku. Un tam noderēs mērķu saraksts. Svarīgi, lai tas būtu acu priekšā un visu laiku par sevi atgādinātu. Kā arī ir vērtīgi to pārlasīt gan no rīta, gan vakarā, lai apziņa pieņemtu mūsu izvirzītos mērķus un sāktu darīt visu, lai tie piepildītos. Mērķi jāraksta apgalvojuma formātā un tā, it kā tie jau būtu piepildījušies. Var pierakstīt arī kādu vērtīgu citātu vai gudrību, kurai šobrīd mūsu dzīvē ir aktuāla nozīme. Mērķiem nevajadzētu būt vairāk par 5, taču tiklīd kāds ir piepildījies, tā vietā būtu vērtīgi ierakstīt jaunu. Kā arī vēl vērtīgi būtu tos pārskatīt katru mēnesi- piekoriģējot, pārrakstot (iespējams, citā formātā), tādējādi tie nostiprinātos vēl vairāk un mums neapzināti gribētos tos piepildīt vēl ātrāk:)
Vēl pie šī es gribētu piemetināt, ka man iekšēju rāmumu sniedz sakārtota vide ap mani. Agrāk man šķita, ka mājai ir jābūt kārtībā, lai vīram patīk un nereti es tīrot tiešām šausmīgi piekusu. Bet tad es sapratu, ka tīrīšanas procesā (ja es tā pa drusciņai kaut ko patīru un sakārtoju, neliekot sev izberzt visu vienā piegājienā) man sakārtojas domas, es kļūstu dikti apmierināta pati ar sevi un domās uzsitu sev uz pleca, kāda es esmu malacītie :) Vēl iekšēju rāmumu man sniedz mirklis, kad es pierakstu kāda ātri galvā ienākošu ideju vai arī padaru kaut ko, ko biju atlikusi vai nemaz negribēju darīt. Un vēl- arī tad, kad pati esmu sakopusies un smuka. Galvenokārt- sev par prieku :)
Lai mums katrai izdodas atrast savu iekšējo mieru, rāmumu un laimi un tās mazās lietas, kas mums palīdz līdz tam nonākt!
Mīļoju,
Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru