Šis laikam ir tas punkts, par kuru pirms gadiem 2, 3 es būtu lauzusi šķēpus un teikusi- nu common! Es gribu strādāt, es varu strādāt, es gribu lai mani apbrīno, es gribu pelnīt, es es un gribu gribu :)
Pirmo reizi ar dziļāku izpratni par to es saskāros sievišķības nodarbībās pie Ineses. Vēlāk- caur dažādām grāmatām, tad arī pie Intas Blūmas un Andritas Krūmiņas, nu jau arī Antras un atkal šajā Amerikāņu izdotajā grāmtā Fascinating Womanhood. Pirms ķerties pie tā, ko stāsta grāmata, iesākšu ar mazu atkāpi par to, ko esmu uzzinājusi no iepriekš minētajām dāmām.
Nebūt nav tā, ka sievietei nav jāstrādā un jābūt savām ambīcijām. Gluži otrādi. Dzīvojot caur sievišķības prizmu, mums ir dota tā iespēja dzīvot un strādāt viegli un tā, kā pašām tīk. Jā, mēs esam stipras un visu varošas (varbūt salīdzinājums dīvains, taču vakardien noskatījāmies filmu Mad Max 2. Un lai arī tas ir kārtīgs trilleris un veču kino, es tajā saskatīju milzīgu sievišķo spēku. Ja skatīsies- atceries manis teikto un padomā par to ;) ), taču mums ir kaitīgi dzīvot čerez ņimogu un tādā spriedzes režīmā. Tas nav mūsu dabiskais stāvoklis un tādam tam nevajadzētu būt. Ideālajā gadījumā sievietes darbs ir viņas hobijs- tāpēc, ka patīk process, tāpēc ka padodas un ir mīļš. Nav jau teikts, ka nevari būt advokkāte,ārste, traktoriste. Bet tikai tad, ja tas ir caur prieku un līksmi. Te uzreiz atzīmēšu, ka līdz tam neesmu tikusi :)
Viss ir atkarīgs no attieksmes. Jau iepriekš minēju, ka man ir bijis tas prieks un gods parunāties ar Eņģeļu Ilzīti (starp citu, viņa nesen viesojās TV3 raidījumā Gandrīz Ideālas Vakariņas) un viņa pateica brīnišķīgu frāzi- kādēļ Tev šķiet, ka arī savu esošo darbu nevari paveikt sievišķīgi, izmantojot visas ezotēriskās gudrības? Un es vēl aizvien vaicāju- kādēļ man šķiet, ka nevaru? Vai es nebiju tā, kura teica, ka mēs, meitenes, varam visu :)?
Ar to es gribēju teikt, ka liekot un līmējot kopā visu, kas man tagad ir zināms, sanāk, ka mums ir dota fantastiska un prioritāra iespēja dzīvot tieši tā, kā mēs gribam. Un tieši tagad. Nevis mainot ārējos apstākļus, bet, gluži otrādi- mainot kaut ko, kaut vai pavisam niecīgu, savā apziņā.
Teikšu kā ir- pirmos 8.5 mana mazuļa dzīves mēnešus es nevarēju sev atrast vietu. Man šķita, ka palaidīšu garām kaut ko ļoti būtisku, kādu mācību, kas man jāapgūst, kādu darba piedāvājumu. Tajā pat laikā jutos vainīga, ka varbūt ar šīm domām laupu sevi, savu uzmanību mazajam. Respektīvi- labi nav ne mājās, ne darbā. Tagad jau ir labāk un lēnām sāku palaist vaļīgāk pati savus grožus. taču sākums bija spraigs :) Tad kādu dienu Facebook ieraudzīju kurlmēmas meitenes video, kur viņa izsakās, ka būtībā vienmēr būs kāds viedoklis par sievieti un bērnu- tad viņa par jaunu, tad par vecu, tad pārāk ziedojas bērnam, tad nepievērš uzmanību, tad egoiste un tad vēl nez kas.. Ar to es gribu teikt- mīļā, vienalga, ko par Tevi saka, galvenais, ko par to domā Tu pati un Tava ģimene. Te vietā būtu atsaukties uz iepriekšējo ierakstu par cieņu- cieni apkārtējo viedokli un ļauj viņiem domāt to, ko viņi paši vēlas :)
Man ir tas prieks nepazīt nevienu tādu pāri, kur vīrs labāk gribētu, lai sieva strādā, nekā ir patiesi laimīga. Patiesībā daļa vīriešu reizumis vēlas atrunāt savas dāmas strādāt, Jo viņiem vissvarīgākais ir smaidīga, laimīga un priecīga sieviņi. Viņi taču zina, ka tad tas pielips arī viņiem- Būs līksms prāts, siltas vakariņas, priecīgi bērni :) Tieši par to šajā nodaļā stāsta arī grāmata.
Vienīgā lieta, ko sagaida vīrietis, kad viņa sieviņa ir mājās- lai viņa būtu rāma un (nevaru piemeklēt īsto vārdu latviski) organizēta. Un patiesi, esmu ievērojusi, ka varu satraukt savu mīļo 1 mīnūtē, ja histēriski skraidu pa māju, kaut ko ķeru un grābju un nevaru saprast, kas jādara tālāk. Pareizā rīcība būtu padomāt pssolīti uz priekšu, visu smuki pierakstīt, lai nešaudās pa galvu un lēnā garā čubināt, nepiekūstot un nesatraucoties, Tāpēc tagad es cenšos visus niekus padarīt bez vīra ziņas, lieki nepiegružojot viņa un arī savu ikdienu. Tas strādā :)
Man ir tā iespēja būt mājās vēl teju 10 mēnešus un man pašai ir interesanti, kā šajā laikā jutīšos un cik ļoti augšu savā garīgajā plānā. Tomēr jāatzīst, ka mana iepriekšējā es ir vēl tepat. Ir ne tikai grūti cīnīties ar stereotipiem, bet vēl grūtāk- ar savu iekšējo es. 5dien saņēmu negaidītu zvanu ar darba piedāvājumu. Lieki teikt, ka mana iepriekšējā Es dejoja tādu uzvaras un pašapziņas deju! Tajā pat laikā es skaidri sapratu, cik ļoti esmu nepieciešama savam dēliņam. Un interesantākais ir tas, ka uzzinot, ka esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā, mums izvērtās tik brīnišķīga saruna par ģimeni un bērniem un es sajutos tik novērtēta, tik forša- ka es tieši šobrīd daru labāko, vērtīgāko un svētīgāko darbu uz pasaules! Tā bija brīnišķīga pieredze, ko man sniedza viens no maniem kolēģiem, kuru es ļoti cienu. Brīnumaini :)
Pēdējās dienas daudz domāju par to, kas šajā dzīvē vispār ir svarīgākais. Darbi nāk un iet, ballītes un tusiņi aizmirstas un reizēm saplūst vienā mutulī.. Bet mirkļi ko pavadām ar saviem mīļajiem, tā atmosfēra un maigums un ģimeniskums, ko radām- tas paliek pa īstam un uz visiem laikiem. Šad tad ir vērts atkal par to padomāt un pēc kāda brīža viss atkal nostājas savās vietās.
Bet atsaucoties uz iepriekš teikto- es šobrīd mācos izbaudīt šo laiku mājās, kas man ir sniegts. Un aicinu to izbaudīt arī Tevi, ja ir tāda iespēja :) ja nav- tad iemācīties savu darbiņu izbadīt ar vieglumu. Un arī ibaudīt to laiku, ko pavadi mājās ar mīļajiem. Jo tik patiesi ir vārdi- mums ir dota tikai viena diena- šodiena. Vakardienas vairs nav, bet rītdiena vēl nav pienākusi. Sāc dzīvot un sākšu dzīvot arī es :)!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru